Mamma izīrēja savu dzīvokli Daugavpilī un vienkārši pārcēlās pie mums uz Rīgu, lai sāktu jaunu privāto dzīvi

Viņa viena dienā vienkārši ieradās. Bez brīdinājuma, bez sarunāšanas, bet visam ir savas robežas

– Anna, atver, lūdzu! – Sergeja balss atskanēja no koridora, kur aizvērās ārdurvis.
Anna pacēla galvu no datora, nesteidzīgi piecēlās un devās pie durvīm. Vakarā viņa bija sev apsolījusi pastrādāt pie projekta, kamēr mājā valdīja klusums un kārtība. Bet, laikam, nebija lemts.

Atvēra – un gandrīz izlaida no rokām glāzi ar ūdeni. Uz sliekšņa stāvēja Vija. Ar čemodānu. Ar lielu saimniecības somu. Un ar sejas izteiksmi, it kā viņa ieradusies savā vietā.
– Sveika, meitiņ, – gandrīz laipni noteica sieviete, iespraucoties iekšā, negaidot uzaicinājumu. – Nu re, mēs kopā! Es pie jums. Uz visiem laikiem.
– Ko? – pārjautāja Anna, neticēdama ausīm.
– Nu ne jau no ielas pie jums nāku! – pasmīnēja vīramāte. – Dzīvokli izīrēju. Ļoti labiem cilvēkiem. Ģimene jauka. Bet man vienai garlaicīgi. Tāpat jau visu laiku pie jums, tagad – oficiāli. Kopā jautrāk, vai ne?

Anna aizvēra durvis un palika stāvam, ar muguru pret tām atbalstījusies.
– Salvi… – viņa iesaucās dzīvokļa iekšienē.

Rožu aizsardzība ziemai: 12 soļi rožu dārza saglabāšanā

Vīrs izgāja no istabas, berzēdams rokas. Mugurā viņam bija sporta bikses un izstiepts krekls. Izskatījās, ka viņš pats nebija gaidījis, ka māte īstenos savu plānu.
– Mamm… nu mēs taču… nebijām tā vienojušies, – viņš neveikli nomurmināja.
– Bet kas tur vienojams? – jautri atsaucās viņa, novelkot apavus un pārskatot koridoru. – Pie svešiem taču neeju. Pie sava dēla un mīļās vedekliņas. Šeit man vieta. Virtuve liela, un arī istaba brīva.
– Istaba? – Anna atkārtoja. – Tā nav “brīva istaba”, tas ir kabinets. Mans.
– Nu tad strādāsi guļamistabā. Es taču klusa. Mani nedzird. Jūs netraucēšu, apsolu! Tikai gaidīšu mazbērnus un palīdzēšu, kā varēšu.

Anna klusējot iegāja virtuvē un ieslēdza tējkannu.
– Salvi, mums jāparunā, – viņa klusi, gandrīz čukstus noteica.
Vīrs pamāja, vainīgi pasmaidot.

– Kas tā par patvaļu? – Anna aizvēra virtuves durvis un pagriezās pret viņu.
– Pats esmu izbrīnīts. Vakar viņa teica, ka domā izīrēt dzīvokli. Bet neiedomājos, ka tik ātri…
– Un ja viņa būtu izlēmusi pārdot to? Arī būtu gaidījis, kad “īstenosies”?
– Anna… nu ne jau tā…
– Es vēl neko. Pagaidām.

Virtuvē valdīja smaga spriedze. Anna nolika krūzi, pat nepieskaroties tai.
– Tu nenovērtē, ko viņa tikko izdarīja, – viņa klusāk turpināja. – Viņa ienāca mūsu mājā. Bez brīdinājuma. Bez piekrišanas. Ar visām mantām!
– Bet viņa… ir mana māte…
– Bet es – tava sieva. Vai jau bijusī? To vajag precizēt.

Salvis nolaida acis. Bet viņa mamma tikmēr jau apdzīvoja dzīvokli: pārstūma krēslu kabinetā, izvietoja savus pledus, spilvenus, fotogrāfijas un grafikus. Drīz Anna savā istabā jutās kā svešiniece.

Vietnē “ss” piedāvāju kvalitatīvu apģērbu bez maksas: bet kāda potenciālā “pircēja” radīja man neērtības

– Kas tas? – viņa klusi vaicāja, ieraugot bardaku.
– Atsvaidzināju vidi, – lepni atbildēja vīramāte. – Te bija tik… garlaicīgi. Tagad mājīgāk.
– Tā ir mana darba vieta. Mans kabinets.
– Bet tu taču strādā attālināti, virtuvē būs pat ērtāk! Es taču klusa kā pelīte.